Februāris 10, 2010 plkst. 05:29 (viskautkas)
šaušalīgi ilgi nekas te nav jauns parādījies. es zinu. man arī sāp.
jo man nav datora. mans skaistais dators nomira jau decembra vidū. un kāds radošs cilvēks savāca manu naudu, bet manu jauno datoru paturēja sev. so – ceru, ka kādu dienu man atkal būs āboļkaste, ar kuras palīdzību pievienot jaunus rakstus.
ja kas, sagatavošanā (lasi – vecā datora back up failos) stāv Gundegas Vēja Kūkas, sen solītās bildes čībām un citas skaistas lietas.
labā ziņa – ar katru dienu vairāk tuvojas tā diena, kad atkal būs jauni raksti Tev, ko palasīt, pamēgināt un piedžīvot, ka TAS ir vienkāršāk, nekā sakumā likās.
tikmēr dzīve turpinās. bez datora, bet ar bērniem, virtuvi, vīru, baznīcu, rokdarbiem un visu citu.
Ko Tu dari pa šo laiku? vai Tev ir noderējis kkas no tā, ko atradi šajā lapā? kā sanāca?
ar siltiem sveicieniem no piesnigušas Kanādas,
Baiba
P.S. vai Tevi interesētu piezīmes, kas izrosījušās uz lapu malām, studējot Bībeli? šājā gadījumā aktuālais gabals ir Lūkas evaņģēlijs.
Komentēt
Novembris 5, 2009 plkst. 04:15 (bērni+)
Redzi, man ir 3 bērni. Manai māsai 2. Manām draudzenēm – kā nu kurai, citai vairāk citai mazāk. Taču visi tie bērni, kad ierauga zirgu, paliek tādi dīdīgi (kā kumeļi). Mammu, es drīkstu, mammu, es tikai bišķītiņ, mammu, re, zirdziņš…
A ko mamma? Labi, ja viņai pašai nav bail no zirga (liels viņš tomēr ir gana). Tomēr vēders bik savelkas kamolā, kad tavs mazais bērniņš tuvojas zirgam.
Ilonai, vienai no manām draudzenēm, nav bērnu. Bet viņai ir Zirgs (vispār jau zirdzene). Redzi, kā bildē smuki var redzēt dažus gabaliņus no viņām abām:
Un es viņai reiz pajautāju – klau, Ilon, ko man teikt tam bērnam – kā lai viņš parunājas ar to zirgu tā, lai nenodarītu pāri ne sev, ne zirgam. Ko darīt un ko nē?
Ja arī Tu gribi zināt, ko viņa man atbildēja, lasi tālāk 
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
1 komentārs
Oktobris 30, 2009 plkst. 19:59 (bērni+)
viena mamma, viens tētis, 3 bērni un 50 spēļu kastes (agrāk bija 80, bet pārvācoties daļa neizturēja atlasi un atrada jaunas mājas). kā mums iet visem kopā?
īstenībā un pilnā garumā šī intervija bija publicēta žurnālā “Mūsmājas” 2008. gada beigās. viens foršs žurnāls, es Tev teikšu. ierakstīšu šite to, kas man liekas inčīgākais par spēlēm un bērniem – divām lietām, ko es mīlu no visas savas sirds. so – ja nesanāca to lasīt, vai gribās palasīt vēlreiz, bet žurnālis pazudis – reku būs fragmenti.
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Komentēt
Oktobris 22, 2009 plkst. 01:29 (rokdarbi)
Kad mani bērni redz mani cakojot, viņi paliek tramīgi. Vispirms viņi neatkāpjas no manis tālāk kā 2m, skatās uz to, ko daru, krāmējas ar adatām un kamoliem un jautā visādus aizdomīgus jautājumus — Ko tu dari? Kas tas būs? Vai tas ir grūti? Ko vēl tu māki uztaisīt? Drīz būs gatavs? Kam tas būs? Tu vari uztaisīt arī kaut ko citu? Un tad viņi sāk vilkt no visām malām ārā savas mīkstās mantas un publiskot sarakstus no sērijas Ko kuram vajag. Nu tā, ka ļoti vajag.
Reizēm es padodos un kaut ko uzcakoju arī viņiem par prieku. Piemēram, šodien Krisses lācis Rūdis tika pie jaunas vestītes. Ūberstilīga — ar kapuci, kā īstiem džekiem. Gribējām rāvējslēdzēju arī, bet nebij ;(. Tāpēc uztaisījām tikai šnorītes. Kas to būtu domājis, ka vajag tik maz, lai mazs zēns lēkātu pa māju tik sajūsmināts 
viens bērns stundā ir labs iepriecināšanas ātrums, manuprāt
ūberstilīgais Lācis
Ja arī Tu gribi iepriecināt savu bērnu un uzadīt viņa Lācim skarbo džeku vesti, tad lasi tālāk.
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Komentēt
Oktobris 22, 2009 plkst. 01:11 (rokdarbi)
Manas Siltās Čībiņas
Mana pirmā rokdarbu skolotāja un es, mēs nebijām sajūsmā viena par otru 
Un viens no mūsu naida cēloņiem bija tamborētas čības, kuras es tā arī neuztaisīju. (Es toreiz uztamborēju somiņu, par kuru saņēmu 2. Jo tās nebija čības.)
Taču tagad man patīk palaikam uztamborēt čības. Tiesa — pavisam savādākas, nekā viņa toreiz gribēja, lai taisu. Un es tās palaikam dāvinu savām draudzenēm arī. Jo ziema nāk un arvien vairāk gribās ierušināties siltumā. Personīgi man visvairāk riebjas, ka man salst kājas. Kāpēc lai kādam būtu jāsalst, ja jaunas čības no manis ir tikai dažu stundu attālumā
Ja arī Tu gribi uztamborēt mīkstas, siltas un košas čības, lasi tālāk
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
18 komentāri
Oktobris 21, 2009 plkst. 03:55 (ballītes)
iepriekšējā gada piknika iedrošināti, bērni jau no jaunāgada jautāja, kas būs šogad. tā nu tapa otrs pikniks – pavisam savādāks un vienlaikus – tikpat foršs. arī par šo tiek stāstītas leģendas
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Komentēt
Oktobris 21, 2009 plkst. 03:52 (ballītes)
reiz, kad manam dēlam kāds jautāja, vai viņa māte ir skarba, viņš pēc pārdomu pauzes atbildēja – “Mana mamma ir ragana”. jautātāja domāja, ka par šitādu izrunāšanos var dabūt pērienu, taču Emīlam bija iemesls tā teikt…
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
1 komentārs
Oktobris 20, 2009 plkst. 22:12 (receptes)
Viņa Augstība Napoleons
šī nu reiz ir recepte, ko man mācīja mana vecmāmiņa (aplausi Memmei!!!). es mācu Tev, jo man patīk mācīt taisīt ēst, bet man vēl nav mazmeitas.
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Komentēt
Oktobris 20, 2009 plkst. 22:06 (receptes)
sākumā literāra atkāpe.
šitā cepuma nosaukums BROWNIES man saistās ar pasakainiem stāstiem ziemas vakarā. tā kā šorīt mūsgalā uzsniga sniegs un bērniem ir brīvlaiks – nospriedu, ka pienākusi īstā diena cept kko brūnu un garšīgu. un pastāstīt kādu stāstu.
angliski runājošie cilvēki šajā vārdā sauc gan rūķus, gan kūkas. (viens otrs šo sauc par kakukūku, bet to es netaisos komentēt 
) es šito cepumu saukšu par Bruni. kā gribu, tā saucu. bet vispār man ir arī teorētiskais pamatojums:
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Komentēt
Oktobris 20, 2009 plkst. 21:58 (receptes)
kā jau minēju iepriekš – Pateicības dienas Ūberēdiens. paši kanādieši reizēm šo dienu sauc par Tītardienu.
tagad pastāstīšu Tev, kā es taisīju savu ūberputnu.
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Komentēt
