Snikerdūdļi
mana bērnība garšo pēc Riekstiņiem un Slīkoņiem, manas kolēģes Karli bērnība – pēc Snikerdūdļiem (Snickerdoodles) – oldskūlīgiem un tradicionāli cepumiem, kuru receptes ZA tiek mantotas no paaudzes paaudzē.
Karli recepte vēl tikai nāk pie manis, pavārgrāmatās šitos tā arī neatradu (ok, es nepārbaudīju VISAS iespējamās pavārgrāmatas), toties atradu vienā no dienišķajiem sirojumiem pa vienu manām mīļākajām tīkla pavārgrāmatām: smittenkitchen.com 
sirsnīgi iesaku arī Tev – ļoti viegli un ātri uztaisāmi cepumiņi, kas garšo tūkstošreiz labāk, nekā izskatās.
1. solis:
vienā bļodā ar mikseri vai koka karoti (kā vien vēlies) puto 1/2 mārciņu (225gr jeb paciņu) mīkstu (nevis izkausētu) sviestu un 1,5 glāzes cukuru (vienalga, baltu vai brūnu) tik ilgi, kamēr tas viss tāds labi gaišs un čagans.
pēc tam pa vienai piekul 2 lielas olas, kamēr smuki viendabīga mīkla.
2. solis:
vienā citā bļodā samaisi visas sausās sastāvdaļas:
2 1/2 līdz 2 3/4 glāzes miltu (bet ne vairāk)
2 tējkarotes vīnakmens* (cream of tartar)
1 tējkaroti sodas
1/4 tējkarotes sāls
un tad šito visu pakāpeniski iemaisi iekšā tajā mīklā, ko uztaisīji pirms tam.
* vīnakmens ir tāds balts pulverītis, kas figurē veco laiku receptēs. manā veikalā to var nopirkt, ja Tavā nevar, tad vari aizvietot abus (sodu un vīnakmeni) ar cepampulveri (šajā gadījumā tad vajag 4 tējkarotes cepampulvera). tīri teorētiski tam vajadzētu darboties.
sanāk kaut kas ļoti līdzigs smilšu mīklai – to tad nu ietin plēvē vai apsedz ar vāku un ieliec ledusskapī. uz brīvi izvēlētu laika sprīdi starp 1 stundu un visu nakti (kā vien Tev ērtāk)
3. solis:
kad mīkla smuki atpūtusies un gatava, sakarsē krāsni uz 200grC/400 grF un sagatavo pannas.
dziļajā šķīvī vai bļodiņā samaisi 2 ēdamkarotes malta kanēļa ar 2 ēdamkarotēm cukura. (vari pievienot arī kardamonu vai citas garšvielas, bet tad tas jau būs kautkas cits, nevis snikerdūdlis)
un tad ar mīklu dari šādi – ar mērkaroti (īstenībā vienalga, kādu karoti) taisi +/-valrieksta lieluma bumbulīšus, kurus kārtīgi apviļā kanēļcukurā un liec uz pannas.
4. solis:
bumbiņas uz pannas liec ar tādām kārtīgām atstarpēm – 1,5-2 bumbiņu platumā.
ja vēlies (tas nemaz nav obligāti, bet man tā patīk labāk) ar roku vai glāzes dibenu bik saspied tās bumbiņas, lai viņas neripinās riņķī. bet pavisam saplacināt nevajag – cepumiņi paši paliks plakani, cepot bik bik uzpūtīsies, bet dziestot saplaks.
5. solis:
liec cepties uz kādām 8-9 minūtēm (atkarībā no krāsns un cepumu lieluma), bet uzmanies, ka nepārcep. ja Tu vienā reizē liec krāsnī 2 pannas (kā es) tad cepšanas vidū apmaini tās vietām)
Tu gribi, lai dibens un maliņas ir drusku zeltainas, ja cepumiņi ir brūni, tad viņi ir jau piedeguši. jo ilgāk cepsi, jo cietāki viņi būs.
kad cepamlaiks pagājis, cepumiņus minūti vēl paturi uz pannas un pēc tam uzmanīgi (viņi tagad vēl ir mīkstiņi) pārliec uz redelītēm dzesēties (viņi paliks cieti)
kad atdzisuši, salej krūzēs pienu un sauc savējos ēst. ēd un piemini mani (ar labu vārdu vēlams)
P.S. runā, ka slēgtā taukā šitos cepumus varot glabāt nedēļu, bet man nekad nav nācies to piedzīvot praksē 
un kuram gan tas vispār būtu vajadzīgs?!
Eu! A kas ir slīkoņi? No manas bērnības atmiņām šie ir izsprukuši.
nu tie cepumiņi, kurus tu taisi šitā: izrulē mīklu, sagriez strēmelēs, iztais vidū coķīti un izgriez uz otru pusi vienu galu. un tad vāri eļļā, kamēr uzpeld. un tad apber ar pūdercukuru un ēd.
veikalā tos cepumus sauc par žagariņiem. mana vecāmamma sauca par slīkoņiem. jo viņi vispirms nogrimst un pēc tam uzpeld.
Un, starp citu, – uzcepu snikerdūdļus!!!
Iznāca neganti gardi un kraukšķīgi cepumiņi. Labā lieta, ka tiešām var uztaisīt veikli un cepas ātri. Tik ātri, ka pirmā panna, lōģiski, drusku piesvila, kamēr rullēju bumbuļus otrai pannai.