sirsnīgi iesaku arī Tev – ļoti viegli un ātri uztaisāmi cepumiņi, kas garšo tūkstošreiz labāk, nekā izskatās.

1. solis:
vienā bļodā ar mikseri vai koka karoti (kā vien vēlies) puto 1/2 mārciņu (225gr jeb paciņu) mīkstu (nevis izkausētu) sviestu un 1,5 glāzes cukuru (vienalga, baltu vai brūnu) tik ilgi, kamēr tas viss tāds labi gaišs un čagans.

pēc tam pa vienai piekul 2 lielas olas, kamēr smuki viendabīga mīkla.

2. solis:
vienā citā bļodā samaisi visas sausās sastāvdaļas:
2 1/2 līdz 2 3/4 glāzes miltu (bet ne vairāk)
2 tējkarotes vīnakmens* (cream of tartar)
1 tējkaroti sodas
1/4 tējkarotes sāls

un tad šito visu pakāpeniski iemaisi iekšā tajā mīklā, ko uztaisīji pirms tam.

* vīnakmens ir tāds balts pulverītis, kas figurē veco laiku receptēs. manā veikalā to var nopirkt, ja Tavā nevar, tad vari aizvietot abus (sodu un vīnakmeni) ar cepampulveri (šajā gadījumā tad vajag 4 tējkarotes cepampulvera). tīri teorētiski tam vajadzētu darboties.

sanāk kaut kas ļoti līdzigs smilšu mīklai – to tad nu ietin plēvē vai apsedz ar vāku un ieliec ledusskapī. uz brīvi izvēlētu laika sprīdi starp 1 stundu un visu nakti (kā vien Tev ērtāk)

3. solis:
kad mīkla smuki atpūtusies un gatava, sakarsē krāsni uz 200grC/400 grF un sagatavo pannas.

dziļajā šķīvī vai bļodiņā samaisi 2 ēdamkarotes malta kanēļa ar 2 ēdamkarotēm cukura. (vari pievienot arī kardamonu vai citas garšvielas, bet tad tas jau būs kautkas cits, nevis snikerdūdlis)

un tad ar mīklu dari šādi – ar mērkaroti (īstenībā vienalga, kādu karoti) taisi +/-valrieksta lieluma bumbulīšus, kurus kārtīgi apviļā kanēļcukurā un liec uz pannas.

4. solis:
bumbiņas uz pannas liec ar tādām kārtīgām atstarpēm – 1,5-2 bumbiņu platumā.
ja vēlies (tas nemaz nav obligāti, bet man tā patīk labāk) ar roku vai glāzes dibenu bik saspied tās bumbiņas, lai viņas neripinās riņķī. bet pavisam saplacināt nevajag – cepumiņi paši paliks plakani, cepot bik bik uzpūtīsies, bet dziestot saplaks.

5. solis:
liec cepties uz kādām 8-9 minūtēm (atkarībā no krāsns un cepumu lieluma), bet uzmanies, ka nepārcep. ja Tu vienā reizē liec krāsnī 2 pannas (kā es) tad cepšanas vidū apmaini tās vietām)
Tu gribi, lai dibens un maliņas ir drusku zeltainas, ja cepumiņi ir brūni, tad viņi ir jau piedeguši. jo ilgāk cepsi, jo cietāki viņi būs.

kad cepamlaiks pagājis, cepumiņus minūti vēl paturi uz pannas un pēc tam uzmanīgi (viņi tagad vēl ir mīkstiņi) pārliec uz redelītēm dzesēties (viņi paliks cieti)

kad atdzisuši, salej krūzēs pienu un sauc savējos ēst. ēd un piemini mani (ar labu vārdu vēlams)

P.S. runā, ka slēgtā taukā šitos cepumus varot glabāt nedēļu, bet man nekad nav nācies to piedzīvot praksē un kuram gan tas vispār būtu vajadzīgs?!

jo redzi – ir atkal novembra beigas un mūsmājās tiek atklāts jubileju maratons un kā pirmais pasākums vakar notika mana vīra dzimšanas diena.

tā ir viena no manas ģimenes tradicionālajām kūkām, kuras viena no labākajām īpašībām ir – to  var ļoti ātri uztaisīt. tieši tā, kā es vakar – pēc darba atnācu mājās, aizsūtīju bērnu uz veikalu un apzvanīju vīra draugus. tad kopā ar bērniem fiksi padarbojāmies un, kad pēc 2 stundām ieradās viesi, lai pārsteigtu jubilāru, viss bija kārtībā. un jā – otra šīs kūkas raksturīgākā lieta – tā visiem ļoti garšo. nu, visiem, kas to pagaršojuši

ja Tu gribi zināt, kā ļoti ātri un ļoti vienkārši uztaisīt ļoti garšīgu kūku – šķir tālāk

Tev vajadzēs:

• o bruņurupučus
• 2 cup miltu
• 1 cup auksta sviesta
• 2 ēk cukura
• varbūt vienu olu, bet var iztikt
• 4 olas
• 2 cup skābā krējuma
• 2 cup cukura
• citrona mizu, vaniļu vai neko no garšvielām. kā vien vēlies
• apmēram 10 saldskābus cepamos āboļus
• lielu bļodu, kur vispirms kapāt sviestu un pēc tam taisīt mērci
• mīklas kapli vai lielo nazi, kā sanāk
• rulli, burciņu vai neko no tādām lietām
• mazu nazīti ābolu mizošanai un griešanai
• putojamo. slotiņu, mikseri vai kombainu, kā vien vēlies
• lielu karoti vai mazu kausiņu
• dziļo kūkupannu

pirmais darbs – uztaisīt mīklu.

es zinu, ka agrāk es šo daļu stāstīju citādāk. bet tā arī agrāk vienmēr bija kūkas neforšākā daļa. un tagad es zinu, ka viņa, kas man šito kūku iemācīja pirms 20 gadiem, man šo iemācīja nepareizi. tagad es zinu, kā pa īsto vajag. un tā arī stāstīšu

šoreiz tātad, paņem pāris glāzes miltu (+/- 500ml) un tajos iemaisa pāris karotes cukura (tiešām nedaudz) un iekapā paciņu auksta sviesta vai margarīna (+/- 250gr). ja dikti gribās, šim var pievienot arī vienu sakultu olu un šķipsniņu cepampulvera, bet tas nepavisam nav obligāti.

un tad to visu mudīgi mīca, līdz sanāk smuka mīklas pika. to tad noliec vēsumā atpūsties (ietītu plēvē vai traukā zem vāka), kamēr dari tās citas lietas.

p.s. šīs mīklas vietā var taisīt arī kā siera kūkas pamatni – kad paņem 500gr cepumus, sadrupina, sajauc ar 100 gr izkausēta sviesta un pāris ēdamkarotēm cukura.

otrais darbs - sagatavot ābolus:

šitais nu reiz ir vienkārši, bet ne viegli

paņem pietiekoši daudz vidēja lieluma saldskābus ābolus un nomizo (mizas vari izžāvēt tējai), sagriež uz pusēm, izgriez serdes no vienas puses un iegriez bruņurupucīgas rūtiņas no otras puses. ar tām rūtiņām uzmanīgi, jo to ābolīti nedrīkst pārgriezt, tikai iegriezt.

es zinu, bildē grūti redzēt tās rūtiņas. Tev nāksies izmantot iztēli nedaudz.

kā lai zina, cik ir pietiekoši daudz āboli?

es vienmēr izdomāju, cik man ir liela panna un cik āboliem tur pietiks vietas. piemēram – 4 X 5. t.i. man vajadzēs 20 pusītes. tādad man jānomizo un jāsagriež vismaz 10 āboli, pieļaujot, ka es nevienu nesačakarēšu (sačakarēt arī ir ok – tos var apēst). ja kas – apmēram šādam daudzumam šī recepte ir domāta.

trešais darbs – samaisīt mērci:

paņem un bļodā samet iekšā 4 olas, 2 glāzes cukura (kā redzi -  der gan baltais, gan brūnais), šļuciņu vaniļas un vienam citronam norīvēto miziņu.

šito visu ar kuļamo smuki sakul, un pieliec vēl 2 glāzes skābā krējuma

nu ok, ir ok, protams, izmantot mikseri vai kombainu, ja tāds ir. taču, ja nav – kul tāpat, nebūs nekādas vainas. lainukā – beigās tas izskatīsies apmēram šitā:

un nu pati interesantākā daļa – sakārtot kūku:

vispirms paņem atdzisušo mīklu un glīti izrullē pietiekami lielu pankūku.

t.i. ja mīkla sanākusi tāda, kas rullējas. ja nerullējas, tad nerullē, bet lasi tālāk. nevajag censties izdarīt to, ko nevar izdarīt.

cik ir pietiekami liela?

skaties tā, lai Tu to pankūku vai ieklāt pannā, kurā cepsi kūku.

kādu pannu ņemt?

es parasti ņemu lielo dziļo stikla pannu, lai gana smuki var izkārtot āboļus, un gana dziļu, lai mērce netek pāri malām.

nu, kad mīklu ieklāj iekšā pannā, tad izskatās kautkā šitā. nu jā, un maliņas beigās vajadzēs aplīdzināt, lai nekas nekarājas pāri.

ja gadījumā Tev tā mīkla nerullējās nekādā jēgā, tad met prom to rulli un vienkārši ar rokām izspaidi mīklu pa pannu vienmērīgā kārtā, arī maliņas uz augšu (nu kā bildē). vari vēl paņemt kautkādu mazu rullējamo (burciņu vai mazo rullīti), ar ko pēc tam pielīdzināt dibenu (pannas, ja).

lainukā – kad mīkla ieklāta, saliec ābolīšus pannā. smukās rindiņās, ar apaļo/rūtaino pusi uz augšu, ar nelielām atstarpēm (atstarpes var būt arī nedaudz lielākas):

jā, es zinu, ka šitā panna ir par mazu 20 pusītēm, īstenībā tur blakus stāv vēlviena panna, kurā ir vēl āboli, nepiesienies

un tagad paņem lielu karoti vai maziņu kausiņu un lēnītēm un mierīgi sāc no vienas malas pa karotītei vien liet virsū mērci.

to darot, ievēro: nesteidzies, lej pa vienai karotei nevis visu uzreiz UN  lej virsū ābolīšiem, nevis blakus,

JO vajag liet tā, lai visi āboļi netiek varenā mērces vilnī  aizskaloti kautkur galīgi čupā, kur daudzīgā bariņā sausām muguriņām (vai pat vēderiem gaisā) peld pa virsu mērcei. viņiem visiem ir jābūt glazētiem ar mērci un smuki jāpaliek savās vietās.

es zinu – beigas ir jau tik tuvu, gribās ātrāk. bet šajā brīdī saņem visu savu pacietību kulakā un dari lēnām un prātīgi.

lainukā, vienā brīdī mērces trauks ir tukšs un kūka izskatās šitā. vidēji dziļas mērces peļķes apņemti ābolu bruņurupucīši rāmi sarindojušies un gaida, kas nu būs.

un būs nākošais darbs – izcept:

pannu uzmanīgi paņem, cenšoties neizviļņot āboļus no vietām, un liec iepriekš sasildītā krāsnī (350grF vai 180grC) un cep, kamēr virsa skaisti zeltaina, ābolīši izcepušies un, kad bik pakrata pannu, mērce stingri ļurkājas (kā viena masa), nevis šļakstās (kā dubļi). nu, es ceru, ka saproti atšķirību. ja tomēr nejūties droši – iebaksti kociņu. sauss jau nebūs, bet tu redzēsi, vai ir vēl mērce vai jau sacepums. neliela karamelīga garoziņa arī ir ok.

šito skaistumu tad noliec vēsā vietā atdzesēties (drošā vietā. man kaķa vairs nav, bet man ir vāveres dārzā. es pat negribu zināt, vai viņām šitais garšo).

karstu ēst nevar, jo griežot viņš izpļurāsies. tāpēc jāgaida, līdz kļūs tāds stings, ar nazi griežams. tad paņem lielo nazi un sagriez tādos gabaliņos, kur katram vidū ir viens bruņurupucītis. katram pa kūku dakšai un šķīvītim un aiziet!

redzi – nebija ilgi un grūti, vai ne? un mazgājamo trauku arī ļoti maz.

lai Tev un tavējiem skaists vakars

redzi – es esmu Rīgas meitene. un rīdzinieki neizceļas ar baigo mīlestību uz sklandraušiem. vēl vairāk – es nekad nebiju ēdusi sklandraušus, līdz es apprecējos ar kurzemnieku. viņi gan ēd. un ne tikai ēd – cep arī. es tiešām nezinu, jau kopš cik seniem laikiem rudeņos, pēc kartupeļu talkas, “Mieriņos” tiek cepti sklandrauši. sākumā man riktīgi negaršoja. nu tā, ka es tos specijāli neēdu. uz robežas jau ar nepieklājību. bet pamazām un nemanot 15 gadu laikā esmu nodzīvojusies tik tālu, ka ir ziema un es gribu sklandraušus.

tapēc es piezvanīju vīramātei un paprasīju, kā jācep sklandrauši. jo viņa ir caur un caur kurzemniece. viņa māk. un viņa iemācīja man arī.  un es tagad pastāstīšu arī Tev (tādu savējo, bik bik advancētu variantu). kas zina – ja nu arī Tev šoruden sagribās sklandraušus. varbūt pirmo, varbūt piecpadsmito reizi…

vispirms jāuztaisa mīkla:

• 4,5 glāzes rudzu miltu
• 1 glāzi ūdens
• 200 gr sviestu
• šķipsniņu sāls

šito visu samīci mīklā tā, lai sanāk diezgan cieta bumba. es to sviestu nekausēju, bet aukstu iekapāju miltos ar sāli un tad pamazām iemīcīju ūdeni.

pēc tam sarullē no mīklas desiņas un noliec vēsumā pabriest (neaizmirsti apsegt ar plēvi vai kautkotādu)

vēl jāuztaisa kartupeļu masa:

• apmēram 400 gr vārītu kartupeļu biezenī piejauc
• 1,5 glāzes saldā krējuma
• sāli
• rīvētu muskatriekstu

un tieši tikpat vienkārši – burkānu masa:

• apmēram 750 gr vārītu burkānu biezenī iejauc
• apmēram pusglāzi saldo krējumu (ar šito uzmanīgi, lai nav par šķidru)
• pusglāzi cukura (man jau labāk patika brūnais)
• kanēli

Tu varētu jautāt – bet kad vārīt un kad mizot? un tieši kā taisīt to biezeni?

manuprāt, skaties, kā Tev ērtāk un izdevīgāk. lielas starpības nav. gan kartupeļi, gan burkāni var tikt vārīgi gan uzreiz, gan iepriekš. un mizot ar var gan pirms, gan pēc vārīšanas.un ir gandrīz vienalga, vai tu tos dārzeņus rīvē (uz rīves vai dārzeņu dzirnavās), blenderē kombainā vai stampā. (tikai atceries, ka karstus kartupeļus nevajag blenderēt). kā vien vēlies, galvenais ir, lai brīdī, kad jājauc viss kopā, Tev ir vārītu dārzeņu biezenis bez mizām

vēl tik mazā bļodiņā sakul mērcīti no pietiekoša daudzuma (sev tīkamās proporcijās)

• skābā krējuma
• olas
• cukura
• kanēļa

un nu var ķerties pie pasākuma jautrākās daļas – raušu būvēšanas:

tagad paņem mīklas desiņas, sagriež ripiņās, kuras izrullē plakanas un uzceļ sklandu (t.i. to maliņu). process ļoti atgādina darbošanos ar plastalīnu

un pēc tam krāmē uz katra rauša

• 1 karoti kartupeļu masas (apakšā) un
• 2 karotes burkānu masas (pa virsu) un
• 1 karoti (var izmantot arī silikona pindzeli) mērces (pašā virsū)

šīs darbības atkārto tik daudz reižu, kamēr visi rausīši ir gatavi.

sklandraušu taisīšana ļoti izteikti var tikt pārvērsta par visas ģimenes (vai kompānijas) pasākumu. protams, no sākuma (kad visu sagatavo), bet it īpaši būvēšanas posmā – viens rullē ripulīšus, otrs taisa maliņas, trešais liek kartupeļus, piektais burkānus, sestais uzlej mērcīti. mmm, jo vairāk rakstu, jo vairāk sagribās tādu kārtīgu sklandraušu cepšanas pasākumu savās mājās

nu re.

un tad visus rausīšus saliek uz cepampapīra un lielās plāts un liek krāsnī 350grF vai 180grC cepties apmēram 30-40 minūtes (līdz zeltaina virsa).

un tikmēr paši var uzvārīt tēju (vīgriežu, liepziedu vai kautkādu tādu. no laukiem, ja) un saklāt galdu.  lai jautrība nerimst, uz galda uzkrāmē kādu labu galdaspēli, un sāk jau spēlēt, kamēr rauši cepas. un tad turpina spēlēt, piekožot rausīšus.

p.s. man no šeit aprakstītā daudzuma sanāca 3 plātes pa 20 raušiem katrā.

lai Tev un tavējiem silts un jautrs vakars

tikai atšķirībā no “īstās mantas”, ir pat ļoti ēdams. tik ļoti, ka Gundars šito grib vienmēr, kad vien restorāna ēdienkartē tas ir atrodams. un šoreiz viņa vārdadienas īpašā vēlēšanās bija pašiem mājās uztaisīt labi daudz sliekas puķpodos.

tad nu arī Tev piedāvāju iespēju iemācīties vienu ļoti ātri un viegli pagatavojamu saldo, kas  ļoti izteikti sajūsminās arī Tavus mazos dārzniekus

iesākumā atzīšos – šoreiz par spīti savam principam visu taisīt pašai no saprotamām un viegli izrunājamām sastāvdaļām, izvēlējos ātrāku un slinkāku variantu -  es izmantoju veikalā nopērkamās pusgatavās lietas. nevis tāpēc, ka es nemācētu uztaisīt pati. es māku. vnk pēdējās dienas daudz biju darbā un man gribējās vairāk atpūsties un svinēt kopā ar bērniem, nevis stāvēt pie plīts. Tu vari izvēlēties – darīt šitā (ātrāk, bet mākslīgāk), vai tā (lēnāk, bet veselīgāk).

darbojošās personas:

• jubilārs
• 1 paka šokolādes cepumu ar šokolādes krēmu (manuprāt, šķirne nav svarīga. galvenais, lai riktīgi šokolādīgi un brūni. šiem konkrētajiem starp katriem 3 cepumiņiem ir brūns krēmiņš nedaudz. ideālā variantā es izmantotu pašceptu Bruni)
• 2 paciņas šokolādes pudiņa + 2 krūzes piena (nu re. īstenībā priekšroka būtu jādod apmēram 1 liltram paštaisīta pudiņa. bet reizēm dzīve piespiež izvēlēties veikalā pirkto. tādā gadījumā der arī jau gatavais, kas plastmasas ķobī)
• 1-2 paciņas želejsliekas
• tad vēl virtuves kombains (kapājamais nazis un putotājs), liela karote un vairāki mazi māla puķupodiņi

pirmais darbs: sataisīt dubļus

vienvārdsakot, sagatavoju šokolādes pudiņu un ievietoju to ledusskapī uz attiecīgu laika sprīdi.

variants S (no vārda Slinkais): sekoju izstrukcijām uz iepakojuma un uzburu jauku šokolādīgu masu. es pat negribu zināt, kas bija iekšā manās paciņās, jo man vienkārši bija jāsaputo pulveris ar aukstu pienu un viss. vnk viss. tas notika tik ātri, kas es samulsu un nenofočēju ;(

variants SS (no Super Slinkais): nedaru neko, jo es esmu nopirkusi jau gatavu pudiņu, kas jau ir ledusskapī. lainukā – Kanādā nopērkamie garšo diezgan pretīgi. Rīgā nopērkamie gan ir OK.

variants SM (no vārda SuperMamma): pagatavoju savu firmas šokolādes pudiņu. vai nu saputojot putukrējumu ar kakao, cukuru un vaniļu. vai uzkarsējot pienā kakao un cukuru un satumējot ar miltiem un cieti. vai uztaisu savu Slepeno Superpudiņu, kura recepti nevienam neatklāju. būtībā svarīgākais šajā gadījumā ir, ka man sanāk kkas garšīgs un bez liekas ķīmijas.

ja Tevis izvēlētā tehnika ietver putošanu, neaizmirsti iedot jubilāram nolaizīt putojamās slotiņas

otrais darbs: sagatavot zemi

tas ir – sadrupačot cepumus. tas izskatās apmēram šitā:

pirms

pēc

variants S: sametu virtuves kombainā nopirktos cepumus, ieslēdzu un paskatos, kā tas viss pārvēršas par brūnām drupačām. šis ir vienkāršāk.

variants SM: sametu virtuves kombainā Bruņa gabaliņus un pārvēršu to visu par drupačām. kā jau teicu – šis ir feināk, bet Bruni vēlams uzcept kkad laicīgi – vakar vai aizvakar.

tā kā atsevišķos gadījumos varētu gribēties nedaudz akmeņaināku zemīti, ir ieteicams piemaisīt arī sakapātus grauzdētus riekstus, magoņu vai kkādas citas sēkliņas un tamlīdzīgas lietas. te Tu droši vari improvizēt, paturot prātā, ka tas, ko Tu taisi, ir zemīte.

trešais darbs: salikt to visu podiņos

es esmu pārliecināta, ka Tu neaizmirsi savus mazos jaukos māla podiņus ļoti kārtīgi izmazgāt un noslaucīt. ja tiem apakšā ir caurumiņi, tad ieklāj tajos mazus cepampapīra aplīšus, lai tas labums nebirst ārā. saliec sev pa rokai zemes bļodu, dubļu bļodu un tārpu turziņu, paņem karoti un sāc likt visu to padarīšanu kārtu pa kārtai iekšā. tas izskatās apmēram šitā:

vispirms zemi un tad pamīšus dubļus un vēl zemi, laiku pa laikam iemetot pa kādam tārpiņam. pēdējo tārpiņu centies pozicionēt tā, ka izsktaās, ka tas lien ārā.

pēc tam pilnīgākam iespaidam vēlams pieskaņot noformējumu gadalaikam – iespraust kādu puķi, šķietami nevērīgi uzmest kādu skaistu rudens lapu (nomazgātu!) vai Ziemīgajā Versijā pašā virsū uzlikt baltu putukrējumu (ar piparmētru esenci) vai sadrupinātus piparmētru zirnīšus.vienvārdsakot – radoši izpaudies, lai izskatās pēc īsta puķupoda ar īstu zemi un sliekām.

es pēc tam ieliku vēl uz brīdi ledusskapī, bet nu tas ir pēc izjūtas.

un tad, kad visi trauki ir novākti, ciemiņi sanākuši un galds saklāts, tad laimīgais jubilārs beidzot tiek pie sava ilgi gaidītā puķupoda. un skats ir tiešām iespaidīgs, kad mazi puikas sēž ap galdu un katrs no sava puķupoda ēd zemīti, apsūkā slieciņu un melnām mutēm iesmej par ciemiņiem ar vājākiem nerviem.

Lai arī Tavā mājā sokas zemes darbi

lainukā – kā jau teicu – ir vēl. piemēram, šis vīrs, par kura grāmatām šodien Tev stāstu.

ievada vietā – viņa paša lasīti padomi ikvienam, kurš dodas Ceļā. Sprīdītim, bārenītei un trešajam tēvadēlam. ikvienam. man un Tev, lasītāj

Tu (cerams) esi redzējis šīs filmas – Coraline. Star dust. Mirrormask. nu vismaz vienu no tām. tās ir smalkas un izcilas filmas. un kopīgs tām ir tas, ka to stāstus ir rakstījis viens un tas pats vīrs. viņš nav miris, viņš ir tikai nedaudz vecāks par mani. viņš dzīvo dīvainā namā un raksta dīvainus stāstus.

pavisam citādākas pasakas.

par puisīti, kurš dzīvo kapsētā, jo visa viņa ģimene ir nogalināta. tagad viņu sargā un audzina spoki. tie pāris cilvēki, kas zina par viņa eksistenci, cenšas panākt, ka viņš pievienojas savai ģimenei.

vai Tev ir bailīgi kapos?

par pusaugu meiteni, kurai ir ļoti daudzi iebildumi pret viņas vecākiem un dzīvi mājās. (klasiskais neviensmaninemīlunnesaprot )

un tomēr viņa pati sev par pārsteigumu cīnās pa to, lai būtu ar savu īsto ģimeni, nevis kļutu pavisam piederīga zirneklīgajai sapņu ģimenei, kas sākumā ir tik vilinoši laba.

Tu gribētu būt muša plēsoņas tīklā?

par  puisi, kas savai iemīļotajai gatavs apsolīt un sagādāt visu, ko vien viņa vēlēsies. vienkārši visu. jebko. pat nonest zvaigzni no debesīm.

meklēdams piepildīt savu solījumu, viņš atrod un piepilda ko vairāk – savas sirds alkas. un viņa, gaidīdama apsolīto zvaigzni, arī atklāj savu patieso vēlēšanos.

ko Tu vēlies?

par vīru, kurš netīšām pakļūst zem Londonas, Apakšlondonā. kur laikam, vārdiem un telpai ir pavisam cita nozīme.

gribēdams atgūt savu dzīvi, viņš atklāj, ka tas, kas agrāk likās viņa dzīves vērtība, tagad liekas atkritumi. un otrādāk.

kā lai atšķir atritumus no vērtībām?

tādas pasakas. kā jau teicu – citādākas. bet īstas. tajās saausts kopā sapnis ar murdziņu. lai cik neticami un neparasti viss izskatītos, lasītājs tajā kā atspulgā ierauga sevi un pasauli ap sevi. tāda trausla un skarba Aizspogulijas sajūta. tikpat mirdzoši skaisti un bīstami, kā stikli. Smokes and mirrors, saka angļi un tā sauc arī vienu no viņa stāstu krājumiem.

šis vīrs ir gana rosīgs un grāmatas ir daudz vairāk, nekā pieminēju. liela daļa no viņa grāmatām pat man riktīgi nepatīk. tās, kuras minēju – patīk. bet Tu palasi, paskaties… Tu noteikti atradīsi kko, kas Tev ir pietrūcis un ko esi meklējis. agrāk, citur. ne tur, kur varēja atrast.

viena ļoti ļoti patīkama lieta šo grāmatu sakarā – tās IR tulkotas latviski. ne visas, bet  tomēr. Koralīna, Zvaigžņu putekļi un Nekadiene ir izdotas latviski un tāpēc valoda vairs nav šķērslis (ja bija).  un vēl patīkamāk ir tas, ka vairākas no viņa grāmatām ir uzņemtas ļoti smalkās un elegantās filmās.  ja ļoti slinkums lasīt, noskaties vismaz tās filmas, ko minēju sākumā

P.S. Neil Gaiman.

Coraline.

The Graveyard Book.

Stardust.

Neverwhere.

Mirrormask.

Instructions.

www.neilgaiman.com

biju uz Calgary Stampede (kas īstenībā ir par kaut ko pavisam citu) un tur visa milzīgā šova pašā vidū mazā senlaicīgā būdiņā sēdēja trīs kundzes veco laiku drēbēs un vienā mierā cakoja veco laiku rokdarbus (tamborēja gabaliņsegu, šuva gabaliņsegu un cilpoja lupatdeķi – trīs, manuprāt, feinākās štelles, ko vispār var cakot.)
uz vietas aizmirsu visu citu – bērnus, kas dīca, ka vajag uz karuseli, ēst un pie govēm un vēlnezinkur, citus apmeklētājus, kas spraucās man aiz muguras utt. laiks vienkārši apstājās, kamēr es kārtīgi izrunājos ar kundzi, kas man sīki un smalki atbildēja uz maniem jautājumiem par šito tehniku. es izprasīju viskauko – sākot ar darbarīkiem un beidzot ar malām un galiņiem un mani tas fascinēja tik ļoti, ka nevaru nepadalīties ar Tevi

redzi, Kanādas omes lupatdeķus pārsvarā nevis auž, kā mēs ar Vecomammu. bet gan pin vai cilpo. pinamie lai paliek citai reizei, bet šoreiz par mīlestību no pirmās tikšanās – Rug Hooking.
šitā štelle apvieno sevī vairākas manai sirdij tuvas lietas=
lupatu deķus, tamborēšanu un tamlīdzīgas krāsainas cakas +
īstas Zeltenes izjūtu (pēc kārtīgām kūkām, rokdarbiem un tikuma) +
Kanādu, vienkāršu (simple nevis easy) un skaistu zemi te, otrā pusē.

paklāju cilpošana, popularitātes virsotnē uzraususies jau krietni pasen Kanādas piejūras provincēs,  ir ļoti vienkārša un vienlaikus eleganta un krāšņa klājdūrienu tehnika, kur vajag tik vien, kā tamboradatai līdzīgu āķi, stingru un rupju pamataudumu un kaudzēm tievas lupatiņu strēmelītes. īpaši advancētām meistarēm ir arī rāmji un statīvi un strēmelīšu griežamā mašīna, pēc kuras iesmeldzās arī mana sirds (pieminot visas daudzās stundas, ko pavadījām griežot lupatas…). un, protams, gana daudz gaumes, iztēles un pacietības
ūbersmalkās mūsdienu meistares pārsvarā pērk no austuvēm nebalinātu vilnas audumu, ko krāso, kā vien vēlas, un tad sagriež strēmelēs. jo vilna labi klājas un labi valkājas un ir silta uz grīdas. bet klasiski un pareizi un mākslinieciski ir šito taisīt no vecās mīļās kleites (kas sarāvusies), aizkariem (ko negribi ne kārt pie loga, ne mest ārā), foršā (bet nevelkamā) krekla un pleķainā galdauta (ko uz galda vairs nevar likt) un tamlīdzīgām lupatām (kuras nepieciešamības gadījumā var salasīt pa humpi un drēbju kameru).
pārsvarā galaprodukts ir grīdsegas, bet mandomāt, gana ok pirmajam piegājienam būtu arī ziemas somas virspuse vai kkas tāds neliels. mākslinieces, kam praktiskums nav tik svarīgs, protams, var taisīt gobelēnus

es vēl nevienu tādu neesmu uztaisījusi, bet ļoti gribās ticēt, ka uztaisīšu. bet, kamēr es vēl kasos, moš kādai no jums (jā, Tev, Gundega, Ilona u.c.) izdosies mani apsteigt jo tas tiešām ir tieši tik vienkārši, ka pietiek ar dažiem video jūtūbē, lai saprastu, kas un kā darās. personīgi man tiešām ir āķis lūpā

iedvesmai pāris video, kas mani uzrunāja visvairāk (skat. arī related videos)
1) šī meistare no sirds mīl šito padarīšanu un viņai smuki sanāk ar

2) savukārt šī vīra padomi ir riktīgi noderīgi tehniskos jautājumos. es nopirku sev viņa grāmatu Rug Hookers Bible – riktīgi laba.

vairāk lasi viņu mājaslapās un citur netā

www.hookingrugs.com

www.geneshepherd.com

www.themerryhookerwoolens.blogspot.com

lai Tev labi cakojas

man patīk iztēloties, kā būtu, ja es tiktu iekšā grāmatā. Ja tās būtu durvis, kas aizved uz Brīnumzemi ne tikai manā iztēlē, bet pa īstam.

arī citiem acīmredzot ir bijusi līdzīga sajūta – atceries Jumanji? redzi – salīdzinot ar grāmata, par kuru tagad stāstīšu, Jumanji ir bāls murdziņš.

Kornēlijai Funkei – vienai no ļoti slavenām vācu bērnu grāmatu rakstniecēm, šī vēlēšanās ir bijusi tik neatvairāma, ka viņa ir uzbūrusi grāmatu, kurā ļaudis staigā šurpu turpu starp šo pasauli un grāmatu pasaulēm. un šī grāmata ir ne tikai bieza – tās ir 3 biezas grāmatas, pilnas burvības un mīlestības uz grāmatām.

tas ir stāsts par Megiju un viņas tēti. Megijai ir bišķi-padsmit gadu, Tētis ir grāmatsējējs. papildus visai ģimenei raksturīgajai mīlestībai uz grāmatām, viņiem abiem ir īpašs talants – viņi spēj cilvēkus gan “ielasīt iekšā” gan “izlasīt ārā” no grāmatām. tas ir reizē skaisti un briesmīgi. jo reiz, pirms daudziem gadiem, Tētis kādā vakarā ir “ielasījis iekšā” grāmatā Megijas Mammu. un pie reizes “izlasījis ārā” dažus Sliktos un Ugunsrijēju. to grāmatu sauc Tintessirds. ir gana daudz iemeslu nekad vairs nelasīt skaļi. un gana liels spiediens to tomēr darīt. katra reize, kad viņi lasa grāmatu, ir risks un iespēja vienlaikus.

pirmā triloģijas daļa notiek tepat, mūsu laikos un mūsu pasaulē.

dzīve pagātnes notikuma ēnā ir tīrais sīkums, salīdzinot ar Slikto vēlēšanos grāmatas  durvis nekad vairs neatvērt. un Ugunsrijēja vēlēšanos tikt atpakaļ mājās pie sievas un bērniem. Grāmatas un Mammas meklējumi, interešu krustošanās un nesaskaņas, uzticēšanās un risks, kopā ar nodevību un savtību. Megija un citi tiek ievilkti patiesi aizraujošu notikumu karuselī par spīti mēģinājumiem no tā izvairīties. un beigas, kad liekas, viss ir atrisinājies…

tomēr te nu ir otrā daļa. jo Megijai, tāpat kā man, arī gribās tikt uz Tinteszemi paskatīties, kā tur ir. pašai savām acīm redzēt visu to skaisto un brīnumaino, par ko lasīts grāmatā, par ko stāstījusi Mamma. turklāt cīņas, grūtības un pārbaudījumi, lai arī briesmīgi, grāmatās parasti liekas skaisti. īpaši, ja mēs zinām beigas.

bet ja nu tas notiek pa īstam? ja nu beigas nemaz nerādās tādas, kā gribētos? kā lai savalda stāstu, kas pasprucis savā vaļā?

kad ir ierīkotas durvis starp 2 pasaulēm, protams, sākas arī vazāšanās. un vienā brīdī jau vairs nevar saprast, kura pasaule ir īstā – 21. gs. Eiropa vai viduslaicīgā Tinteszeme. jo viss, kas notiek ar mums, notiek pa īstam. un arī nepatikšanas ir īstas. un tagad vajag Varoni, kas ievieš kārtību un atved laimīgās beigas. kurš tas būs? kā viņam tas izdosies? ne velti tā grāmata ir TIK bieza…

Tev patīk biezas grāmatas? Tev patīk lasīt? Tev gribētos nokļūt stāstā iekšā?

ja Tu tikko 3 reizes atbildēji JĀ, tad šī ir grāmata, kas Tev katrā ziņā ir jāizlasa. oriģināls ir vāciski, bet ir arī angļu tulkojums. labs. latviski nav un kasviņuzina, vai kādreiz būs.

izlasi un pastāsti, kā patika

P.S. Cornelia Funke

Inkheart.

Inkspell.

Inkdeath.

www.corneliafunkefans.com

“Hexe mit Geschmack” ir vācu nosaukums vienai no manām mīļākajām grāmatām. man ļoti fascinējošs liekas tieši vācu nosaukums ar savu divējādo nozīmi. iespējams, ka tieši šī nosaukuma dēļ es iepazinos ar šī autora grāmatām. tas notika pirms pāris gadiem kādā nomācoši pelēkā rudens dienā kādā izteikti pelēkā Vācijas pilsētā, kur biju aizbraukusi komandējumā. nogurusi no darba un pelēkuma, meklēju glābiņu milzīgā grāmatveikalā (ar neiztūkstošo Starbucks komplektā).

un tur no viena no plauktiem uz mani kliedza (Ņem mani! Ņem mani!) šī grāmata. kopš tā vakara iesaku to visiem, kam patīk vairākslāņu stāsti un fantastiski joki. tādi, kur katrā jokā ir daļa no nopietnības un katrā nopietnībā daļa no joka.

šo grāmatu lasot ir šausmīgi dīvaina, bet laba sajūta. Tu it kā lasi kko šausmīgu, bet par to nāk smiekli. Un kad Tu smejies par to, Tu apjaut, ka patiesībā tas ir nopietni un pa īstam skarbi. Bet vairs ne tās virspuses šausmas, bet dzīlēs. Un notikumi attīstās pilnīgi citādāk, nekā Tu jebkad varēji iedomāties, turklāt izrādās, ka tā tomēr ir vissakarīgākā iespējamā attīstība.

Tas ir stāsts par meiteni, kuru skāris viņas ģimenes lāsts – septītās paaudzes septītais bērns ticis kāda ļaunā burvja nolādēts (nav viegli saprast, kāpēc vecāki, zinādami par dzimtas lāstu, zināmi, ka viņi ir 7. paaudze un ka viņiem jau ir 6 bērni, tomēr izvēlas par labu vēl vienam bērnam. neapdomība varētu būt maigākais izskaidrojums, ne?) lainukā – kad nolādētais bērns piedzimst, vecāki viņu novieto pagrabā. uz 18 gadiem.

bez vārda meitenes ceļojums sākas, kad no vecāku mājas pagraba tumsas, klusuma un vientulības viņu savāc kaimiņu ragana, pieņemdama par savu mācekli. soli pa solim stāsts pamazām pieņemas spēkā, lēni, bet pamatīgi pārvēršoties par virpuli, kuru viņai nāksies apturēt.

p.s. vācu tulkojums bija riktīgi labs.

vai Tu kādreiz jūties ieslodzīta? savā mājā, savos darbos un pienākumos? savā izvēlē? viena pati  ļaunu burvestību pilnā vietā? es reizēm jā. nu varbūt ne tik dramatiski, bet tomēr.

šim autoram ir vēl viena  īpaša grāmata, tikpat burvīga un daudzslāņaina, kā iepriekš aprakstītā. tikai meitene ir cita un meklējumu ceļojuma vietā visa darbība notiek aizslēgtā ļaunā burvja pilī. tas ir stāsts par bardaku, kārtību, sakārtošanu, pienākumiem un lāstiem. un tam visam pa vidu vienas ieslodzītas kalpones brīvību.

galvenā varone ir lietuvēns (es nemāku šitam dabūt sieviešu dzimti), kas ir pils pārvaldniece un kalpone vienā personā. un kādu dienu pavisam netīšām ļaunais burvis, kuru neviens šajā namā nevar ciest, nomirst. bet pils paliek un Nesija turpina par to rūpēties. tas nav vienkārši, jo pils ir pilna ar nolādētiem un noburtiem priekšmetiem un būtnēm, vairāk vai mazāk ieslodzītiem visvisādā ziņā. un bez saimnieka palikusi, pils pati ar sāk dumpoties un niķoties. bet kārtībai jābūt.

ja godīgi – es varu tikai noliekt galvu autora priekšā par to, cik fantastiskus, gudrus un humora pilnus viņš stāsta šos stāstus. mani komentāri tam blakus izskatās patiesi nožēlojami. tāpēc nemocīšu Tevi vairs – labāk sameklē un izlasi šīs grāmatas. Tu nenožēlosi

P.S. A.Lee Martinez

A Nameless Witch.

Too Many Curses.

www.aleemartinez.com

tie pavisam noteikti nav makaroni turklāt uztaisīt arī ir gana viegli…

Tev noderēs:

vismaz 1 Spagetti squash (šitāds neliels, dzeltens specijāls spagetti ķirbis)

bišķītiņ sviests, kanēlis un cukurs

cepampanna ar maliņām

lielais nazis, ēdamkarote un dakšiņas

Dari tā:

• paņem mazo jauko dzelteno ķirbīti (vai abus, ja gribi vairāk) un ar lielo nazi drošām un stingrām kustībām pārgriez gareniski uz pusēm. jo vienādākas abas puses un taisnāks griezums, jo labāk (taču, ja sanāk šķībi, vnk izliecies, ka Tu tā gribēji)
• ar lielo karoti izgreb sēkliņas un citas nevajadzīgās iekšas. sēkliņas iedod bērniem, lai izlasa no mīkstumiem un noliek žāvēties (moš noder – pašiem ko pagrauzt vai putniņus ko pabarot ziemā)
• paņem abas ķirba pusītes un ieliec cepampannā ar apaļumu uz augšu un nedaudz ielej pannā ūdeni. tiešām nedaudz, apmēram 1 cm dziļumā.

• un tagad liec cepeškrāsnī cepties tādā normālīgā siltumā (350grF) kādu pusstundiņu. pate tikmēr vari aiziet uz bodi pēc piena vai palasīt kādu gaumīgu grāmatu (skat. Bibliotēkas ierakstus).

• lainukā – kad pusstunda pagājusi, izvelc to ķirbuli ārā no krāsns un apgriez otrādi. tagad Tev jāizdara 2 lietas:

1) jāpārbauda, cik tas ķirbītis ir gatavs – pavisam gatavs ir mīksts un caurspīdīgs. bet tagad tas, visticamāk tāds vēl nebūs. tāpēc Tu

2) dobumā saliec sviestu, kanēli un cukuru un liec viņu atpakaļ krāsnī (šoreiz ar apaļumu uz leju, kā laiviņu) un pacepini vēl brītiņu (līdz tas IR caurspīdīgs un mīksts)

ap šo laiku Tava virtuve būs pilna saulainas smaržas un visādi rīļas sāks līst no visām pusēm un jautāt: Ko Tu cep? Kad būs gatavs? Uzreiz varēs ēst? utml. bet Tu mierīgi krāmēsi uz galda dakšiņas, piena krūzes un liksi ļaudīm paciesties, līdz sauksi. pietiekoši ilgi paciešoties (un neslēdzot ārā cepeškrāsni) pienāks arī tas brīdis, kad saulainais mīkstumiņš būs gana gatavs. tas izskatīsies apmēram šitā:

Tad Tu to izņemsi ārā un uzliksi uz lielā šķivja un ar dakšiņu bišķi sakašņāsi. jo redzi, tagad ir tas brīdis, kad vari pierādīt saviem bērniem, ka māki visādas burvības – cepties ieliki ķirbīti, bet ārā izņēmi bļodu ar sagetti 8)

nu ir īstais brīdis katram piesķirt pa dakšiņai un piena krūzei, lai visi kopā sēdētu un draudzīgi ēstu no vienas bļodas kkaut ko no saules siltuma un rudens raženuma.

un ārā aiz loga var līt lietus, būt tumšs un nejauks, bet Tavā virtuvē būs silti, smaržīgi un garšīgi. un pat ja viņi to neteiks, viņi nodomās, ka viņiem ir vislabākā mamma pasaulē.

Lai Tev un tavējiem saulains šis rudens

19.gadsimta beigās, kādā Amerikas pilsētā dzīvo 3 bērni, kuru dzīves ir pietiekoši skarbas un netaisnas, vismaz sākumā:
Džuzepe ir itāļu zēns, kurš 5 gadu vecumā pārdots verdzībā uz Ameriku. un nu jau 6 gadus viņš ik dienu spēlē vijoli uz ielas un ik vakaru atdod naudu savam padronem. līdz kādu dienu viņš ostā atrod zaļu vijoli…
Frederiks ir pulksteņmeistara māceklis, kura bērnība bērnunamā ir tik briesmīga, ka viņš to izvēlas neatcerēties. naktīs viņam ir slepens projekts – visiespaidīgākais mehānisms, kādu jebkad ir uztaisījis kāds pulksteņmeistars…
Hanna kopš sava tēva saslimšanas ir savas ģimenes vienīgā apgādniece, viņa ir apteksne lielā viesnīcā, kur viņa satiek noslēpumainus ļaudis un uzzina par noslēptiem dārgumiem…

un tad stāsts ritinās un vijās, kamēr savijās kopā un palīdz viņiem piedzīvot, ka arī viņiem var izdoties. atrast īstus draugus un piepildīt sapņus. kā zobratiņi pulkstenī šajā stāstā savā starpā ir saistīti cilvēki un notikumi, pat ja kādam (viņus pašus ieskaitot) liekas, ka gan notikumi, gan ļaudis ir katrs par sevi. un viss griežas un darbjas un notiek reizē un mijiedarbojas. un pāri visam dziesma

tā ir gluži jauna, nesen iznākusi. šī autora pirmā grāmata. ļoti gribētos ticēt, ka ne pēdējā. jo smaržo ļoti ļoti pareizi.

P.S. The Clockwork Three.
Matthew J. Kirby
matthewjkirby.com